Pirms dažām dienām saņēmu sertifikātu kā brīvprātīgais Madrides Oficiālās psiholoģijas koledžas tālruņa pakalpojums. Šajos brīžos “jauns normāls” Tas ir bijis atgādinājums par sarežģītajiem ieslodzījuma brīžiem, no šī gada marta līdz maijam 2020. un no miera (pagaidu) faktiskais, Domāju, ka ir piemērots brīdis, lai pārstrādātu piedzīvoto. Un man nāk četri vārdi, kas to simbolizē: saistība, izturību, pazemība un apziņa.

Kad sākās bloķēšana, mans pamatjautājums bija “Kā es varu dot savu ieguldījumu??”. No Espirales Consulting for Children esam saņēmuši daudz lūgumu, kurus esam varējuši apmeklēt, bet tas būs cita emuāra ieraksta tēma. Bet, tajā pašā laikā, bija cita dimensija, no brīvprātīgā darba, Ko jūs gribējāt piedāvāt?. Starp daudzi pakalpojumi un resursi kurš piedāvāja Oficiālā Madrides psiholoģijas koledža, man ļoti labi iet pie cilvēkiem, kuriem tas bija vajadzīgs. No turienes, Esmu jutusies pagodināta piederēt šai organizācijai, kas ir bijusi tuvu iedzīvotājiem, ciktāl tās resursi to ir atļāvuši.. Man tas ir saistīts ar psiholoģiju, izņemot to, ka tā ir mana profesija, arī pieņem, ka a saistība indivīdu un kopienu labklājībai. Mēs esam redzējuši daudzu cilvēku un daudzu profesionālo grupu apņemšanos, un tas ir bijis mūsu: piedāvāt uzklausīšanu un atbalstu tiem, kam tas ir vajadzīgs.

Telefona apkalpošanas sākums man bija spraigs. Zvanu nebija daudz, bet jā ilgi un sarežģīti. No skumjām par cilvēku nāvi līdz nopietnām garīgās veselības problēmām. Un mans apbrīns par spēju izturību no katras personas, kuru es apkalpoju. Man patīk teikt “noturība”, šis vārds, kas mums psiholoģijā tik ļoti patīk. Bet “noturība” tas nozīmē “pretoties” un “pārtaisīt”, un vienā telefona zvanā uz vienu cilvēku man izdevās redzēt tikai daļu “pretoties”. Redzot pašreizējo atslābumu sanitāro pasākumu priekšā, atceros katru cilvēku, kuru apmeklēju, ar savu ciešanu līmeni, un nez kā viņi to pārdzīvos. Vai viņi izjūt neapmierinātību, ka toreiz tas netika darīts labāk?? Vai viņi izbaudīs atpūtu un kontaktus? Mana atmiņa ir ar tiem cilvēkiem, kuriem ir gājis tik slikti, un ka viņiem būs jāatrod spēks turpināt pretoties un, ES vēlos, lai sasniegtu izturību un atjaunotos.

Visi šie pārdzīvojumi manī ir ļoti pamodinājuši pieticība. Koronavīruss parasti ir aicinājums pie sirdsapziņas, ka mēs kā cilvēki domājam par to, kā mums klājas pasaulē, un meklējam veidus, kā uzlabot. Prieks manis, kā psihologs, visas šīs pieredzes nozīmē pazemības ārstēšanu. Ir tik daudz ciešanu, ka es nespēšu tām tikt galā, bet tam, kurš atnāk, ieradās. Ir cilvēki ar tik daudzām garīgās veselības grūtībām, ka es nezinu, kā to pavadīt, un man jāturpina trenēties. Un ir tik daudz lietu, kas jāuzlabo, ka dažreiz man tas šķiet bezcerīgi, bet mana apņemšanās ir turpināt kultivēt cerību.

un, vēl vienu reizi, šī pieredze man ir bijusi aicinājums apziņa. Saskaroties ar cilvēku ciešanām, ir jābūt ne tikai profesionālim, bet arī kā cilvēks. cilvēciskais kontakts, ko esam tik daudz palaiduši garām ieslodzījuma laikā, ir labsajūtas avots (kad tas notiek veselīgās attiecībās). Psiholoģiskā aprūpe man ir bijusi tur, ar empātiju un arī ar manu ievainojamību (bet uzņemos atbildību par to, ko es dzīvoju).

Un visa šī pieredze tagad man rada pateicību, gan uz COP Madridi, īpaši tie, kas vadīja procesu, tāpat kā tie, kuriem ir bijusi drosme piezvanīt un uzticēties tiem no mums, kas tos apmeklējuši. Es pateicos visiem šiem cilvēkiem par viņu drosmi.

Un vislabākie vēlējumi šim jaunajam posmam.

F. Javier Romeo