Šīs ir ļoti aizkustinošas dienas starp tiem no mums, kuri zina un praktizē nevardarbīgs Paziņojums. Marshall B. Rosenberg, Nevardarbīgas komunikācijas veidotājs, pagātne ir pagājusi 7 Februāris 2015 gadu vecumā 80 gadiem (pirms dažiem mēnešiem nosvinējām viņa dzimšanas dienu šajā ierakstā), un tie no mums, kas viņu pazina, kā arī tie no mums, kas vispār ir iemācījušies viņa modeli, darām kaut ko tādu, ko viņš mums mācīja: atzīmējiet notikumus, kas ir apmierinājuši mūsu vajadzības, un ļaujiet sev apbēdināt notikumus, kas atstājuši mūsu vajadzības neapmierinātas.

Man bija prieks kopā ar viņu trenēties starptautiskās intensīvās apmācības deviņu dienu laikā (Starptautiskā intensīvā apmācība, IIT) no Šveices jūlijā un augustā 2008. Fotoattēls, kas man ir ar Māršalu un viņa sievu Valentīnu, ir no šī veidojuma., ar pievienoto simboliku par divu neatpazīstamu zēnu un meitenes klātbūtni fonā, tas ir saistīts ar iedrošinājumu, ko Māršals man sniedza darbā ar bērniem, meitenes un pusaudži (lasiet sīkāk sākotnējā ierakstā).

Šo dienu laikā, kurā esmu lasījis dažādus ziņojumus un piemiņas pasākumus, kas notikuši nevardarbīgās komunikācijas kopienā, Esmu arī izmantojis iespēju vēlreiz pārlasīt piezīmes par to, ko piedzīvoju tajās dienās kopā ar viņu (un citu treneru un pārējo dalībnieku kompānijā). Un vēlāk būs laiks pārlasīt visus viņa darbus, kā veidu, kā atsvaidzināt un pagodināt savu darbu.

Māršals Rozenbergs strādāja, lai izveidotu humānāku pasauli, atklājot dzīves un izaugsmes aspektus pat visneizprotamākajos aktos. Viņa pamatteikums ir “Vardarbība ir neapmierinātu vajadzību traģiska izpausme”, un tā metode, nevardarbīga komunikācija, ceļš, lai varētu klausīties un pārformulēt izteicienus, līdz tiek atrasti risinājumi, kuros uzvar visas puses.

Es uzskatu, ka Māršala uzsvars uz sociālajām pārmaiņām ir īpaši bagātinošs., viņš nevēlējās, lai nevardarbīgā komunikācija kalpotu tam, lai cilvēki varētu palikt mierīgi ar savu dzīvi. Darbs sākas katra cilvēka iekšienē, bet tu tur nevari palikt, ir nepieciešams, lai tas sasniegtu dažādas struktūras (ekonomisks, sociālais, politikas, izglītojošs…) un pārveidot tos, humanizējot tos. Kā viņš pats mums Šveicē stāstīja: “Mūsu rīcība atgādina kādu, kurš redz mazuli nokrītam no ūdenskrituma un izglābj to, un ierauga citu un izglābj viņu, un ierauga citu un izglābj viņu… Kādā brīdī šim cilvēkam būs ērti padomāt, kurš mētā mazuļus, un uzkāpt ūdenskritumā, lai no tā izvairītos”.

Neatkarīgi no viņa rakstiskā darba (vairāk nekā desmit grāmatas, starp viņiem nevardarbīgs Paziņojums. Valoda dzīves) un video un ieraksti savu darbnīcu un viņu dziesmas, Māršala lapas tie veido Centrs nevardarbīgs Komunikācijas (Centrs nevardarbīgs paziņojumu), ar gadu desmitiem ilgu darba vēsturi, un tas ir strādājis bez viņa pēdējos gadus. Tas atstāj arī simtiem sertificētu treneru, lai tā modelis joprojām tiek uzticīgi pārraidīts, un desmitiem tūkstošu praktizētāju, kuri cenšas izgaismot mūsu ikdienas konfliktus.. Tas ir ko svinēt.

Tajā pašā laikā, viņa nāve atstāj tukšumu. Zināms, ka viņš miris savās mājās sievas Valentīnas un viņu bērnu pavadībā, ir neliels mierinājums.. Mēs zinām, ka vairs neredzēsim viņu pārstāvam jaunas konfliktsituācijas, ka mēs nedzirdēsim nevienu jaunu dziesmu, ka viņš nerakstīs jaunas grāmatas. Un pirms tam atliek tikai ar līdzjūtību pieņemt sāpes un skumjas, kas parādās.

Tikai integrējot visu pieredzi, mēs varam pilnībā virzīties uz priekšu, integrējot no Māršala saņemto un meklējot, mirklis uz brīdi, kā to atjaunināt bagātinošā veidā ikvienam.

Svētkos un sērās,

Javier